Tas bija 1985. gada Janvāris, un es biju parasts 15 gadus vecs puika. Vienmēr pilns enerģijas un gatavas darīt jebko jautru un aizraujošu.
Visvairāk man patika doties pārgājienos ar nakšņošanu pie dabas krūts, mežos un kalnos, kas bija netālu no mūsu mājas.
Šādi pārgajieni bija mūsu ģimenes tradīcija. Vēl pirms manas dzimšanas senči devās kalnos zvejot un medīt. Pavadīja pat vairākas dienas tur ārā, blakus šodien iemīļotājam ezeram.
Diemžēl, kopš tēvam ir jauns darbs, pārgājienos neejam vairs tik bieži. Vasara gāja uz beigām un mani bija pārņēmusi depresija, kā teica māte. Patiesībā tikai nedaudz nomākts, jo gaidīju šo vienīgo pārgājienu visu vasaru jeb pat visu gadu.
Mēs ar māti vienmēr esam bijuši tuvi. Katru rītu viņa mani modināja un katru vakaru lika gulēt ar apskāvienu un skūpstu.
Viņa ir pievilcīga sieviete, bet es nekad tā īsti nebiju par viņu domājis seksuālā virzienā. Tikai nepārprotiet, kā jau, droši vien, visi zēni, kad vien radās izdevība, bieži mēģināju noķert īsto mirkli, kad palūrēt uz viņu, kad viņa vannas istabā pārģērbās vai kaila nāca no duškabīnes laukā. Viņai joprojām ir skaistas, lielas un formīgas krūtis, kā arī neslikta vingra pēcpuse. Viņas melnie mati un zaļās acis bija kā ģimenes mantojums, kas bija visām sievietēm mūsu ģimenē. Ar garumu un svaru nebija citādāk. Tas bija normas robežās.
Vienu rītu, kad ēdu brokastis, mamma mani patīkami pārsteidza...
"Labrīt, mīļum!" viņa pasmaidīja uz mani, jo biju nedaudz nomākts.
"Čau, mam".
"Ko tu teiktu, ja šajā nedēļas nogalē kalnos dotos mēs divi vien?" tas prasīja kādu minūti, līdz dzirdētais nokļuva līdz manām smadzenēm.
"Ko?! Tu to nopietni?" Biju tādā sajūsmā par dzirdēto, ka gandrīz piečurāju bikses.
"Protams. Zinu, ka tētis nevarēs mums pievienoties, kopš viņš strādā tik ļoti daudz, bet padomāju, kāpēc gan mēs divi vien nevarētu pavadīt labi laiku kopā, bez viņa. Ko saki?"
"Es saku... es eju kravāt mantas" Pielēcu kājās, atstājot brokastu šķīvjus pustukšus. Nobučoju mammu uz vaiga un devos uz savu istabu kravāt somu ar mantām līdzi ņemšanai.
"Dosimies ceļā, tiklīdz esi gatavs."
Saliku visu un biju gatavs mazāk kā 10 minūtēs. Un tiklīdz nokāpu lejā, redzēju, ka mamma arī visu jau ir sakravājusi un gatava doties. Mēs sakravājām visu mašīnā un devāmies ceļā.
Mēs dzīvojām diezgan tālu uz ziemeļiem, un tā kā šobrīd bija Janvāris, ārā bija diezgan drēgns. Patiesībā pat diezgan auksts. Manuprāt tieši laikā, lai ietu pārgājienā.
Pēc aptuveni trim stundām mēs bijām klāt tai vietā, kur parasti atstājām mašīnu. Mēs mazliet iekodām un tad devāmies ceļā uz nometnes vietu.
Mammai ir 38, bet viņa pavisam bez problēmām spēj tikt galā ar smago epikējumu; teltis, guļammaisi, mūsu drēbes, un viss priekš makšķerēšanas un ēst gatavošanas. Tas viss bija saspiests mūsu mugursomās.
Mēs nogājām gandrīz četras stundas, kad sāka satumst, un nolēmām, ka tepat arī uzstādīsim savu nometni. Palika vēl kāda stunda, lai nokļūtu līdz ģimenes iemīļotai makšķerēšanas vietiņai, taču nolēmām, ka līdz turienei varam aiziet arī no rīta.
Sākam jau izkravāt mantas, bet pēkšņi sāka gāzt kā ar spaiņiem. Un sāka palikt krietni vēsāks. Patiesībā stindzinoši auksts. Rokas jau sala. Kad uzcēlām telti, abi bijām izmirkuši līdz kaulam. Mēs steigšus atradāmies teltī iekšā un sākām sildīties. Bet tai aukstumā, mamma nepamanīja, ka viņas guļammaiss ir noskalots pa kalnu lejā. Un mans guļammaiss bija vienīgais sausais objekts šai teltī, kas mums bija palicis.
Saraustītā balsī mamma teica, "pagriezies uz minūti. Novilkšu savas slapjās drēbes un ielīdīšu guļammaisā, lai sasildītos." Es pagriezos un varēju tikai dzirdēt kā slapjās drēbes viena pēc otras lido pāri teltij. Es vienmēr esmu gribējis viņu redzēt kailu, mazliet palūrēt, bet bija tik ļoti auksts, ka tobrīd es par to pat nespēju padomāt.
Kad viņa bija noģērbusies un jau ielīdusi maisā, viņa teica, lai daru to pašu.
"Aiziet, tu saķersi pneimoniju. Es aizvēršu acis. Pasteidzies" - mamma teica.
Kad biju jau noģērbies līdz apakšveļai, sajutos mazliet neomulīgi par domu, ka man ar savu kailo māti būs jāguļ vienā guļammaisā cieši blakus vienam otram. Nevarēju saprast, vai drebuļi, kas skrēja man pāri ir no šīs domas vai no stindzinošā aukstuma. Paskatījos uz viņu un viņa skatījās uz mani: "pasteidzies, velc nost tās bikšeles. Vienīgais veids kā pārdzīvot šo nakti ir paļaujoties uz mūsu ķermeņu siltumu."
Es zināju, ka viņai ir taisnība. Ap pusnakti temperātura noteikti nokritīsies vēl zemāk, tāpēc nebija citas iespējas kā paļauties uz šo vienīgo iespēju, sasildīties ar ķermeņu siltumu.
Ātri novilku savas apakšbikses un nosviedu tās kaudzē pie pārējām drēbēm. Viņa atvēra guļammaisu un uz īsu brīdi šai krēslā man pavērās brīvs skats uz viņas krūtīm un sastingušajiem krūšu galiņiem, kas tā vien likās, lūkojas tieši uz mani. Viņa centās ietilpināt mūs abus, tomēr maiss bija paredzēts tikai vienai personai. Tomēr maisā izdevās man ielīst, un ar mugurpusi pret viņu, jo pēdējais ko es vēlētos, ir gulēt kailiem vienā maisā ar savu māti, un ļaut savam loceklim strīķēties gar viņas kailo ķermeni. Bet tik un tā nekas neizdevās. Maisu nevarēja aiztaisīt un abi nevarējam brīvi tajā atrasties.
"Pagaidi..." viņa teica.
Viņa pagriezās sāņus ar seju prom no manis. Un pavērās vairāk brīvas vietas. Viņa lika man apgulties ar seju pret viņas muguru, arī sāņus. Un tas nostrādāja. Tas bija vienīgais veids kā ērti varējam ietilpt šajā maisā.
Bija ļoti grūti gulēt kopā ar viņu. No bailēm vien trīcēju, ka mans loceklis var sacelties un notikt neparedzamais. Paldies Dievam, tā nebija, jo biju tik ļoti pārsalis.
Viņa neko neteica, kad es mazliet gorījos blakus viņai, un visu laiku mans loceklis strīķējās gar viņas muguru. Bet tad es paslīdēju mazliet zemāk un loceklis nonāca līdz viņas pēcpusei. Un sajutos mazliet pārsteigts. Biju pārliecināts, ka viņa vismaz savas biksītes būs atstājusi, taču es kļūdījos. Mans loceklis slīdēja tālāk gar viņas vaigu un spraudziņu. Viņa mazliet iesmīnēja.
"Piedod, mam. es tā negribēju" mierīgā balsī uz smīnu atbildēju.
"nevajag. tā ir manis paša vaina, ka mans guļammaiss nogāja prom pa burbuli. Un, kuram rūp, ka mums nav drēbju. Tev tak nav nekas tāds ko es nebūtu redzējusi?"
"piedod, laikam jau tev taisnība. bet tik un tā man mazliet neērti"
"viss kārtībā. tā vajag. citādi varam nosalt" viņa mierinošā balsī atbildējā un es piekritu.
Pacēlu savu roku un mazliet pabužināju viņas plecu, cenšoties viņu sasildīt. Viņa pārtvēra manu roku un pārvietoja to tuvāk viņas krūtīm. Mana sirds sāka dauzīties, kad viņa to novietoja starp Tām.
Viņa teica: "Turies pie manis cieši. Tas ir vienīgais veids kā mēs varam sasildīties" un tā es arī darīju. Bet es centos nepārsteigties, bet es lēnām sāku masēt viņas krūti un tās tuvumā. Pat satvēru to visu savā rokā un sajutu siltumu ko tā izdala.
Es virzīju savu roku no viņas kakla zemāk līdz vēderam un atpakaļ. Vēl aizvien biju cieši piespiests klāt viņas ķermenim. Bijām kā divas karotes viena pie otras.
Gandrīz pēc 20 minūtēm viņa pārtrauca trīcēt, taču lika man turpināt. Un man nebija iebildumu. Varu apzvērēt, ka katru reizi, kad mana roka pārslīdēja pāri viņas krūšu galiņiem, tie bija stingri kā akmeņi. Viņa saraustījās ik reizi, kad pārslīdēju tiem pāri. Es biju nosalis, bet pamazām sāku atkopties..
Bet tad es apstājos. Pārtraucu viņu masēt un sastingu kā sala stabs. Mans loceklis sāka palikt ciets "ak dievs" pie sevis nodomāju "viņa tūlīt kliegs".
Mans loceklis izstiepās un atspiedās pret viņas dibena vaigu, kas bija mazliet sasvīdis un silts. Pie sevis klusībā cerēju, ka viņa jau guļ un ka viņa neko nepamanīs.
Viņa mazliet pagriezās un teica: "piedod, te nev vairs vietas" un mazliet pasmīnēja.
Es tik ļoti pārbījos. "viņa to sajuta" pie sevis nodomāju.
"Piedod, ir jau labi." nervozi atbildēju "es likšos gulēt"
"dari gan tā, mīļais"
Viņa vēl mazliet pakustējās un loceklis ieņēma vieta taisni pa viņas dibena spraugu. Tas patiesībā lika sajusties man mazliet labāk, atbrīvoja mazliet vietas, taču tai pat laikā loceklis piebrieda vēl vairāk. Vairs tam neatradās vietas. Nevarēju pat pagriezties. Biju iesprūdis ar savu stāvošo locekli starp paša mammas dibena spraugu.
"Mīļais, tu taču zini, ka tas ir pavisam normāli, vai ne?"
Manas acis gandrīz izsprāga no mana galvaskausa kā multeņu tēlam.
"Jā, mammu. zinu. Taču tas ir mazliet mulsinoši" vieglā balsī atbildēju.
Viņa pasmējās un teica, "nesatraucies. tu esi puika. Tā notiek. Vai tas palīdzētu, ja tas nestāvētu starp mums?"
Es pavisam nesapratu, ko viņa ar to gribēja teikt, tāpēc sekundes dives paklusēju un tad atbildēju, "varbūt"
Tad viņa mazliet papleta kājas, un mazliet saliecās, paceldama savu pēcpusi mazliet augstāk. Un pirms es aptvēru, kas notiek, loceklis izspruka no dibena sprauga un ietriecās starp viņas kājam. Tad viņa atkal kājas salika kopā un loceklis palika tieši pa vidu starp kājām, atbrīvojot nedaudz vietas. un viņa teica "Tā, lūk. nu ir labāk?"
Visi mani 23 centimetri tagad bija iespiesti starp viņas siltajiem apaļumiem. starp kājām. Pavisam dažus centimetrus attālumā no viņas siltumizdalošās pežiņas. Tā kļuva mazliet ērtāk, patiesībā pat ļoti pārāk ērti.
Pagāja vēl kādas piecas minūtes un mana elpa kļuvi straujāka.
Es sāku māsēt viņas vēderu, un virzījos augstāk pa krūti līdz kaklam. Un atpakaļ uz leju.
Es sajutu viņas krūšu galiņus, un kairināju tos ar saviem pirkstiem. Un nenojaušot ko daru, spiedu savu locekli dziļāk starp viņas apaļumiem. Šķiet, ka locekļa galviņa bija pavisam netālu no viņas pežiņas, un pat sajutās kā gatavotos ejakulēt.
Vienu brīdi un dzirdēju ko tādu ko es nekad neaizmirsīšu.
"dārgais, ja tev to vajag atbrīvot, uz priekšu. Es neiebildīšu, jo zinu kā tā notiek. Un škiet citādi šonakt mēs nedabūsim izgulēties"
Knapi, knapi noturēju. Sajutos, ka tulīt tas eksplodēs un Es pats arī. "MAMMU!!" es teicu: "Nekādā gadījumā. Piedod, ka tā notikās. Bet tas pāries." zināju, ka tie ir meli, un viņa tāpat.
"Es pazīstu tavu tēvu un es pazīstu tevi. Neviens no mums nedabūs gulēt, ja tu atrodies šādā stāvoklī. Vienkārši izdari to. Es neiebilstu. Mums taču rīt smaga diena priekšā"
Viņa mazliet pagorijās un atspiedās ciešāk pret mani, bet atbrīvoja manu locekli starp viņas kājām.
Es zināju, ka viņai ir taisnība. Rīt būs smaga diena, jo īpaši, ja turpinās līt un stindzināt kā tagad. Un nevar tas palikt tā, ka guļu ar štangu visu nakti.
"Labi, mammu. bet tikai, ja tu to droši zini. man patiešām vajadzēs terapiju pēc šī visa"
Viņa pasmējās un teica, "nē tak, viss kārtībā. Vienkārši izdari to, kas jādara un liecies gulēt"
Tas bija viss, kas man bija jādzird. Un es lēnām sāku atspiesties pret viņu. Mans loceklis kustējās uz priekšu un atpakaļ pret viņas ciešumiem. Roka slīdēja pāri viņas vēderam un pāri viņas krūtīm. Man par pārsteigumu, viņa centās man arī palīdzēt, lēnām virzot pēcpusi uz priekšu un atpakaļ, pretēji kustībām manam loceklim. Viņas apakša bija nosvīdusi un loceklis sāka sajust mitrumu. Un pirksti turpināja kairināt viņas krūšu galiņus, kad es sadzirdēju viņu vaidam. Es instinktīvi sagrābu viņas krūti visu savā plaukstā un kustējos mazliet ātrāk.
Tai brīdi atskanēja likteņa durvju zvans.
Temps kļuva ātrāks, un viņa palika aizvien slapjāka. Un loceklis jau sāka atspiesties tieši pret viņas pežiņu.
Viņa ievaidējās vēlreiz un es apstājos. Mana roka piesala pie viņas krūts. Nekas netika teikts pāris sekundes.
Es jutu kā viņa iesilst no siltuma, ko izdala viņas pežiņa. Tā bija ļoti karsta.
"Mīļum, lūdzu neapstājies. es zinu, ka tu jau gandrīz esi galā. Lūdzu pabeidz un guļam. es apsolu."
Es atsāku. Loceklis strīķējās uz priekšu un atpakaļ gar viņas ciešajiem apaļumiem un viņas pežiņu, bet tagad es jutu kā mazās lūpiņas līp klāt pie locekļa. Viņa bija palikusi aizvien slapjāka un jau karsta. Mazliet paspaidīju viņas krūšu galiņus un nedaudz sajutu viņas vaidas.
Es sāku just kā manās oliņās kaut kas kņud un grasās šauties ārā, un te pēkšņi mamma pateica ko tādu, kas triecās pret mani kā tona ķiegeļu uz galvas.
"Mīļum, apstājies uz brītiņu" tā ari izdarīju. "ja tu grasies beigt kā tavs tēvs, tad noteikti tur būs daudz tās mantas?"
nosarcis atbildēju, "jā, laikam" es zināju, ka viņa slēpj savas īstās domas. "Vai tu vēlies, lai es apstājos?"
"ak, nē. lūdzu neapstājies. Bet ir kaut kas ko gribēju lūgt, ja vien tas tevi nenobiedēs"
Labi. es klausos. "kas ir mam? darīšu visu ko teiksi."
"Es labprāt negulētu vienā milzu čupā šonakt. Varbūt tu to vari izdarīt.. es domāju.. beigt manī? es zinu, ka tas ir šausmīgi, bet novieto sevi manā vietā" viņa izklausījās mazliet noskumusi.
Es gandrīz atslēdzos. Mana māte man tikko prasīja, lai es beidzu viņas pežiņā? "laikam jau, mam. varu mēģināt. tā šķiet." es biju slikts aktieris. Lai gan es atbildēju apšaubāmā balsī, kas lika man izklausīties kā pārbiedētam līdz nāvei, tomēr šī doma mani ieurbās un to pēkšņi vēlējos par visu vairāk.
Viņa atbildēja "paldies, mīļais. Tagad, lūdzu, pabeidz to"
Viņa pakustināja savu pēcpusi, it kā raidot signālu, lai sāku. Un es sāku. Tagad es sajutos kā īsts meža zvērs. Sāku pat siekaloties. Viņas krūts bija manā rokā. Viņas krūšu gals bija starp pirkstiem.
Loceklis slīdēja uz priekšu un atpakaļ. Viņa varēja just, ka esmu tuvu tam, un es jutu viņas mugurpusi kustam uz augšu un leju. Jutu kā cilājās viņas pēcpuse. Tas bija savs veids kā viņai pateikt "aiziet, mazai".
Man pavērās brīva vieta uz pežiņu un es ieslidināju To tajā. Viņa pavirzīja savu ķermeni uz leju un es atspiedus pret viņu vēl ciešāk. Mans loceklis iegāja viņā kā karsts nazis pusizkusušā sviestā. Viņa vaidēja, es elsoju. Es apstājos tur nekustīgs gandrīz pusminūti. Nekustīgs. Varēju just kā viņas siltā pežiņa padara mitru manu locekli visā tā garumā. Viņa spieda uz mani. Es sajutu, ka esmu gatavs beigt, un nolēmu to izdarīt tā pa īstam, jo zināju, ka tas var nekad vairs neatkārtoties. Es pārtraucu savas saraustītās kustības, un sāku viņu drāzt kā īsts meža zvērs. Viņa izdvesa "Ak Dievs", kad Tas visā savā garumā bija dziļi viņā iekšā.
Loceklis virzijās uz iekšu un āru, bet oliņas ar skaņu sitās pret viņas miesām. Es viņu drāzu kā savvaļas briesmonis, kā meža zvērs. Grūdu un spiedu. Es centos nebeigt tik ātri, bet nevarēju to apturēt tik un tā.
Zem smagas elsas, patiesībā mamma mani pat uzmundrināja ar vārdiem "Aiziet, mīļais. Beidz savā mammītē. Aiziet, mazais. Ņem mani! Paņem savu mammīti!"
Es biju tik tālā ekstāzē, ka tobrīd pat neapjautu, ka es to saku "jā, mammu. tūlīt es beigšu. Ceru, ka tu paņēmi savu tabletīti šodien" Tas atgrieza manu mammu atpakaļ realitātē. Viņi aši saprata, ka viņa jau 5 gadus vairs nelieto šīs tabletes. Kopš manam tēvam veica vasektomiju. Es pasmējos par viņas izraisīto paniku "ak Dievs, mīļais. es pavisam aizmirsu. Velc ārā. Nedari to"
Bet bija jau par vēlu. Tikko kā pirmie vārdi nāca no viņas lūpām, tā pirmie kareivji jau spridzināja iekšā viņas pežiņā.
Es bļāvu "mammu, es beidzu. Es beidzu!!"
Viņa bļāva, lai es apstājos, bet es izlikos viņu nedzirdam un turpināju pašus pēdējos pilienus laist viņā iekšā aizvien dziļāk. Es atlaidu viņas krūtis un jutu kā viņa cenšas izrauties no mana locekļa. Bet pirms viņa to izdarīja, paspēju vēl pašus pēdējos šāvienus ielaist viņā.
Mans loceklis izlēca no viņas ar atsitienu pret viņas pēcpusi. Es uzliku roku viņai uz pleca un viņa runāja. "piedod man. es aizmirsu, ka esmu pārtraukusi tabletes lietot. Bet es jūtos vainīga. Kāda tagad ir iespēja, ka es palikšu stāvoklī?" viņa mazliet nervozi pasmaidīja.
Es noskūpstiju viņu uz pleca, un uz kakla, un mans loceklis palika mazliet mīkstāks.
Es dzirdēju kā viņas pežiņa taisa burbuļveida skaņas, kas radās manai spermai tekot ārā no viņas. Viņa strauji novietoja savu roku tur lejā un atvainojās par to. Viņa bija samulsusi. Es gandrīz pasmējos par viņu.. Taču tad viņa ielaida savus pirkstus dziļāk savā pežiņā un teica "patiesībā tas laikam ir labi, ka ļāvu tev to darīt manī iekšā. paskaties, cik daudz nāk ārā. Iedomājies, cik daudz vēl tur iekšā ir!" Viņa pacēla savu roku un viņai bija pilna roka ar manu lipīgo spermu. Viņas pirksti bija noklāti ar to. Pie sevis nodomāju "esmu beigts", kad viņa to visu no ielaida sev mutē, nolaizīja savus pirkstus un to visu norija, izdvešot skaņas kā "mmmm." viņa pavisam viegli vaidēja. "Garšīgi" viņa pateica ar smīnu sejā. "Tagad iesim gulēt, ok?"
"Izklausās labi, mamm" es atbildēju. Pēc desmit minūtēm loceklis jau atkal bija stingrs... un tās nebūt nav stāsta beigas. Tas turpinājās visu nedēļas nogali, un pat vairākus gadus, līdz šodienai.